Plastmasas materiāli, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem, drīkst tikt izmantoti tikai saskaņā ar Regulu 10/2011. Šīs regulas mērķis ir nodrošināt, ka vielas, kas atrodas nesen ražotā plastmasā, nevar nonākt pārtikas produktos daudzumos, kas var kaitēt cilvēka veselībai. Kopumā šī regula nosaka divas vielu grupas:
• Izejvielas un piedevas , kurām ir jābūt atļautām pirms to lietošanas un kuras ir jālieto, ņemot vērā ierobežojumus, piemēram, noteiktu migrācijas robežu.
• Netīši pievienotas vielas (NIAS) , kas ietver piemaisījumus, kuri ir atļautajās vielās, kā arī reakcijas un sadalīšanās produktus, kas rodas plastmasas ražošanas procesā. Šīs vielas nav jāatļauj, bet tās ir jānovērtē atbilstoši starptautiski pieņemtiem standartiem.
Riska novērtējums, ko veic vai nu atļaujas izsniegšanas brīdī, vai ražotāji, ir jāgarantē iegūtā jaunā plastmasas materiāla drošība.
Tomēr plastmasas pārstrādes procesā tajā var būt mikrobioloģiski un ķīmiskie piesārņotāji. Mikrobioloģiskais piesārņojums parasti nav problēma, jo plastmasas pārstrādes procesā tiek izmantotas augstas temperatūras, bet ķīmiskajiem piesārņotājiem var būt vairāki avoti. Šādi avoti var būt:
• Sākotnējā plastmasas ražošana, piemēram, NIAS daudzums un identifikācija parasti nav zināma attiecībā uz savākto plastmasu un var būt mainījusies, piemēram, turpmākas degradācijas dēļ.
• Vairumā gadījumu plastmasai bija jāsaskaras ar pārtikas produktiem, un vielas no pārtikas varēja piesārņot plastmasu; tomēr parasti ir neizbēgami savākt plastmasu, kas ir bijusi saskarē ar citām vielām, piemēram, mazgāšanas līdzekļiem, vai, retos gadījumos, ar bīstamākām vielām, piemēram, pesticīdiem.
• Potenciāla plastmasas nepareiza izmantošana; lietotāji varēja izmantot pārtikas produktu iepakojumu, lai tajā uzglabātu citas vielas. Piemēri var būt krāsa un šķīdinātājs, degviela, mazgāšanas līdzekļi un citi sadzīves produkti, kuriem nepieciešama pagaidu uzglabāšana.
• Krustotais piesārņojums atkritumu savākšanas laikā. Atkarībā no plastmasas savākšanas veida, vielas, kas atrodas citos atkritumos, var piesārņot savākto plastmasu, piemēram, ja savāktajā materiālā ir liels daudzums pārstrādei nederīgu atkritumu.
Piesārņotāji atšķiras no piemaisījumiem, kas atrodas vielās, kuras izmanto jaunu plastmasu ražošanā, vienā svarīgā aspektā. Nav iespējams noteikt visu iespējamo piesārņotāju identitāti, un tie parasti atrodas savāktajā plastmasā nejaušā daudzumā. Tāpēc nav iespējams veikt tādu pašu novērtējumu, kāds tiek veikts NIAS saskaņā ar Regulu (ES) 10/2011 par plastmasas materiāliem un izstrādājumiem, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem.
Tādējādi pārstrādātās plastmasas drošība tiek nodrošināta citā veidā. Eiropas Pārtikas nekaitīguma aģentūra (EFSA) ir noteikusi līmeni, pie kura gandrīz visas ķīmiskās vielas nedrīkst kaitēt cilvēka veselībai, ja tās ir sastopamas pārtikā. Pamatojoties uz to, var aprēķināt maksimālo drošo līmeni, pie kura ķīmiskās vielas, kas nav izgājušas riska novērtējumu, var pieļaut plastmasas materiālā, neradot kaitējumu. Tāpat ir noteikts maksimālais līmenis, kādā ķīmiskās vielas drīkst atrasties savāktā un iepriekš apstrādātā plastmasā, kas nav deaktivēta. Tādējādi pārstrādes laikā plastmasa ir jādeaktivē, izmantojot procesu, kas spēj samazināt šīs piesārņojošās vielas līmeni ieplūstošajā plūsmā līdz maksimāli pieļaujamajam drošajam līmenim.
