Ar pārtikas produktiem saskaras materiāli (FCM) ietver pārtikas iepakojumu, virtuves un galda piederumus, kā arī priekšmetus, ko izmanto profesionālajā pārtikas ražošanā, pagatavošanā, uzglabāšanā un izplatīšanā. ES pamatnoteikumi par to ķīmisko sastāvu un nokļūšanu pārtikas produktos ir spēkā kopš 1976. gada, bet konkrētāki ES noteikumi pakāpeniski tika pievienoti 1980. un 1990. gados, jo īpaši attiecībā uz plastmasas TCM. Daudzu gadu praktiskā pieredze un viedokļu apmaiņa ar ieinteresētajām personām ir izgaismojusi vairākas fundamentālas problēmas saistībā ar esošo pieeju pārtikas saskares materiālu (PSM) regulēšanai ES līmenī.
Pierādījumi, kas pamato novērtējumu, ir iegūti Komisijas iekšējos pētījumos, ārējā palīgpētījumā un mērķtiecīgās apspriedēs ar sabiedrību.
Novērtējums liecina, ka Regula (EK) Nr. 1935/2004 un tās īstenošana kopumā ir efektīva attiecībā uz darbības jomu, definīcijām un izsekojamības noteikumiem, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, tomēr ir atklātas dažas problēmas saistībā ar marķēšanas un patērētāju informēšanas efektivitāti. FCM regulas vispārējās horizontālās prasības, jo īpaši tās, kas attiecas uz labu ražošanas praksi (GMP), veicināja konkrētu ieteikumu izstrādi no rūpniecības puses, kā arī no dalībvalstu puses.
Novērtējumā secināts, ka esošā pieeja un īpašie noteikumi attiecībā uz plastmasas materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem, lielā mērā nodrošina to ražošanā izmantoto izejvielu drošumu, pamatojoties uz pārredzamu riska novērtējumu un atļauju izsniegšanas procesu ES. Spēkā esošie tiesību akti nodrošina tiesisko noteiktību nozarei, sniedzot papildu ieteikumus, kas ir izdevīgi ieinteresētajām personām. Uzņēmumi parasti skaidri nosaka savas lomas un pienākumus. Dalībvalstis ne tikai paļaujas uz konkrētiem noteikumiem, lai veiktu oficiālu kontroli, bet arī ir pieņēmušas līdzīgas pieejas, lai regulētu citus materiālus valsts līmenī.
Novērtējumā tika atklātas potenciālas nepilnības esošajā pieejā plastmasas materiālu, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem, regulēšanai. Tie attiecas uz identifikāciju un kontroles pasākumiem attiecībā uz netīšām piedevām (NIAS), riska novērtējuma un riska pārvaldības aktualitātes nodrošināšanu, trūkumiem atbilstības dokumentācijas apmaiņā un pieejamībā piegādes ķēdē, kā arī obligātā riska apjomu, novērtējumu, kas nepietiekami ņem vērā neaizsargātās iedzīvotāju grupas vai potenciālo vielu kombināciju ietekmi. Kopumā šīs problēmas uzsver nepieciešamību labāk nodrošināt galaprodukta drošību — materiāla, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem, kurus patērē visi ES pilsoņi.
Atšķirībā no konkrētajām grūtībām, kas saistītas ar regulu par plastmasu, regulas par materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem, 3. pants pats par sevi nenosaka drošības vai kvalitātes līmeni. Turklāt tajā nav norādīts, kā jānodrošina drošība un kā to var pierādīt. Tāpēc daudzas dalībvalstis ir ieviesušas valsts pasākumus attiecībā uz neplastmasas materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem. Tomēr šie pasākumi bieži atšķiras, radot neskaidrības par nepieciešamajiem drošības līmeņiem un juridisko nenoteiktību uzņēmumiem, jo īpaši MVU, kuri var saskarties, piemēram, ar vairākiem testēšanas režīmiem, izmaksu pieaugumu un ierobežotu piekļuvi ES tirgum. Savstarpējās atzīšanas principa piemērošana pagaidām nav uzlabojusi šo situāciju.
Dalībvalstis var veikt inspekcijas un pārbaudes tikai ļoti ierobežotā apjomā, un esošās oficiālās kontroles sistēmas to pašreizējā veidā nespēj pienācīgi nodrošināt tiesību aktu prasību izpildi. Inspekcijas un oficiālo kontroli kavē konkrētu ES prasību trūkums, uz kurām varētu balstīt kontroli, resursu nepietiekamība un FCM prioritāšu noteikšana salīdzinājumā ar citiem pārtikas nekaitīguma jautājumiem, apstiprinātas FCM testēšanas metodikas trūkums un grūtības FCM uzņēmumu identificēšanā. No otras puses, konkrētie ES noteikumi par plastmasas TCM ir sarežģīti un prasa augstu zināšanu līmeni, kas dalībvalstīs reti ir pieejams.
Novērtējums liecina, ka tiesību aktu efektivitāte un to piemērošana nav pilnībā apmierinoša, un patērētāju gūtie ieguvumi joprojām ir zemāki par to potenciālo iespēju. Tomēr sagaidāms, ka ieguvumi veselībai pārsniegs izmaksas. Kvalitāte Analīze liecina, ka konkrēti ES ierobežojumi noteiktām vielām ir devuši ievērojamus ieguvumus veselībai, kas kopš sākotnējās iejaukšanās līdz šim brīdim varētu būt aprēķināmi simtiem miljonu eiro apmērā. Riska novērtējumi, kuros labāk izmantota visa pieejamā informācija par vielām un kas neaprobežojas tikai ar plastmasu, varētu palielināt efektivitāti.
Izmaksu ietaupījumi rūpniecībai un ES dalībvalstīm galvenokārt tiek panākti, pateicoties ES pasākumiem attiecībā uz plastmasas materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtiku, savukārt attiecībā uz citiem materiālu veidiem pierādījumi nav pietiekami. Izmaksas neplastmasas nozarēm ievērojami atšķiras, un dažām nozarēm, tostarp papīra un kartona nozarei, izmaksas ir augstākas. Iespējamais iemesls tam ir daudzās prasības attiecībā uz riska novērtēšanu un testēšanu, jo nav konkrētu noteikumu, lai gan citu faktoru, tostarp zaudēto tirgus iespēju, nozīmi nevar pietiekami kvantitatīvi noteikt.
Noteikumi par materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem, joprojām ir ļoti aktuāli iedzīvotājiem, kuri izrāda paaugstinātu interesi par pārtikas produktu drošību un ar to saistītiem veselības jautājumiem. Uzņēmumiem joprojām ir nepieciešama konsekventa un paredzama normatīvā platforma, uz kuras pamata tie varētu ražot un pārdot savus produktus ES ar minimālu slogu. Tomēr spēkā esošie tiesību akti pilnībā neatbilst uzņēmumu vajadzībām un cerībām šajā jomā, jo īpaši to uzņēmumu vajadzībām un cerībām, kuri ražo daudz neplastmasas FCM, un zināmā mērā to uzņēmumu vajadzībām un cerībām, kuri ražo galīgos FCM, jo īpaši no vairākiem materiāliem.
Spēkā esošie noteikumi atstāj vietu jaunai un attīstībā esošai zinātnei, jo īpaši nosakot skaidru ES atsauces laboratorijas (EURL-FCM) palīgroli tiesību aktu īstenošanā un analītiskās metodikas izstrādē testēšanai un analīzei. Tāpat arī Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) ir strādājusi, lai identificētu jaunus riskus, un izveidojusi tīklu, lai paplašinātu sadarbību starp valstu riska novērtēšanas ekspertiem.
Tomēr novērtējumā secināts, ka pieeja plastmasas FCM regulēšanai, kas pašlaik vērsta uz risku novērtēšanu un pārvaldību attiecībā uz labi pārbaudītu polimēru ķīmiju, nav pietiekama, lai risinātu jaunas un potenciāli inovatīvākas FCM problēmas. To uzsver problēmas, kas rodas, īstenojot ES tiesību aktus par aktīvajiem un viedo FCM (AIM). Pašreizējās izmaiņas materiālu dizainā un sastāvā, tostarp bioloģiskas izcelsmes un bioloģiski noārdāmi materiāli, rada arvien sarežģītākas problēmas pašreizējās pieejas ierobežojumu ietvaros. Citi jauni attīstības virzieni, piemēram, tie, kas ietver nanotehnoloģijas un ķīmisko pārstrādi, pašlaik netiek pietiekami ņemti vērā, savukārt nākotnes vajadzības, kuras nevar apmierināt ar esošajiem noteikumiem, ir saistītas ar patērētāju pieaugošo interesi par atkārtotu izmantošanu, pārstrādi un rūpēm par vidi.
Novērtējums liecina, ka Regula par materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem, kopumā ir iekšēji saskaņota, izņemot 6. pantu, kas ļauj ES dalībvalstīm ieviest vai saglabāt valsts pasākumus, ja nav konkrētu ES noteikumu. Bieži vien šie noteikumi atšķiras no vienas dalībvalsts uz otru un rada regulatīvo vidi, kas pilnībā neatbilst tiesību aktu mērķiem. Konkrētu noteikumu gadījumā pastāv liela atšķirība starp to, kas nepieciešams atbilstības pārbaudei (t. i., konkrētiem ES noteikumiem par plastmasas TCM, tostarp simtiem atļautu vielu ar konkrētiem migrācijas ierobežojumiem katrai no tām), un to, ko var nodrošināt praksē, izmantojot pieejamos resursus. , kā arī ņemot vērā ievērojamo pārbaudītas analītiskās metodoloģijas trūkumu.
Novērtējums liecina, ka FCM regula ir saskaņā ar citiem ES tiesību aktiem par pārtikas nekaitīgumu un oficiālo kontroli. Tā papildina arī citus tiesību aktus par ķīmisko vielu drošību, tostarp Regulu par ķīmisko vielu reģistrēšanu, novērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), kurā nav aplūkoti konkrēti riski, kas saistīti ar TSM. Tomēr, atšķirībā no FCM tiesību aktiem, REACH regulā, kā arī nozares tiesību aktos, kas regulē riskus, kas saistīti ar ķīmiskām vielām patēriņa precēs, piemēram, kosmētikā, lielāka uzmanība tiek pievērsta vielas bīstamajām īpašībām, un tas savukārt ir labāk atspoguļots šajos tiesību aktos.
Dažkārt REACH regulā var būt arī nepilnības, jo, atļaujot vielas saskaņā ar FCM regulu, pašlaik nevar ņemt vērā ierobežojumus, kas saistīti ar vides problēmām un ieviesti saskaņā ar REACH regulu vai regulu par noturīgiem organiskajiem piesārņotājiem (POP). Papildus sistēmai ASV, FCM regulējums ES ir salīdzinoši saskaņots ar regulējumu trešās valstīs, kuras kopumā ievēro pieeju, kas ir līdzīga ES pieejai. ES regulējumam FCM līmenī salīdzinājumā ar valstu līmeni ir ievērojama pievienotā vērtība. Jo īpaši ES īpašās normas attiecībā uz plastmasas FCM pozitīvi ietekmē efektivitāti un lietderību. Tās nodrošina vienādu ES patērētāju veselības aizsardzību, kā arī vienlīdzīgus tirdzniecības nosacījumus, kur piegādes ķēdes ir pielāgotas darbībai ES teritorijā, nevis konkrētā valstī. Un otrādi, neplastmasas nozares cīnās ar vispārējām, horizontālām ES prasībām un daudzajām un bieži atšķirīgajām valstu prasībām, kas rada nenoteiktību un šķēršļus tirdzniecībai.
Kopumā regulējums par materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem, zināmā mērā darbojas, kā gaidīts, un daļēji pilda savus uzdevumus, jo īpaši attiecībā uz plastmasas FCM, uz kuriem attiecas īpaši ES noteikumi. Galvenie trūkumi saistīti ar konkrētu noteikumu trūkumu attiecībā uz TCM, izņemot plastmasu, nespēju pierādīt atbilstību, informācijas nepieejamību piegādes ķēdē, problēmām nodrošināt atbilstību un visbīstamāko vielu prioritātes trūkumu. Pašreizējā sistēma kopumā nesniedz pietiekamu atbalstu MVU. Visbeidzot, spēkā esošie tiesību akti un pieejas arī lielā mērā nav saderīgi ar pašreizējām tendencēm pāriet no tradicionālās ķīmijas sintēzes materiāliem, piemēram, polimēriem, uz jaunākiem vai dabīgiem, ilgtspējīgiem alternatīviem materiāliem.
