Vienotais tirgus ir vērsts uz šķēršļu novēršanu un esošo noteikumu vienkāršošanu, lai ikviens ES varētu maksimāli izmantot piedāvātās iespējas, iegūstot tiešu piekļuvi 27 valstīm un 450 miljoniem cilvēku.
Vienotā tirgus stūrakmeņus bieži dēvē par „četrām brīvībām” – cilvēku, preču, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite. Šīs brīvības ir nostiprinātas Eiropas Savienības līgumos un veido vienotā tirgus tiesiskā regulējuma pamatu.
Lai gan viena no vienotā tirgus „četrām brīvībām” ir preču brīva aprite, dalībvalstis var ierobežot preču brīvu apriti ārkārtas gadījumos, piemēram, ja pastāv risks, kas saistīts ar tādiem jautājumiem kā iedzīvotāju veselība, vide vai patērētāju aizsardzība.
Lai samazinātu riskus un nodrošinātu tiesisko noteiktību dalībvalstīs, tika pieņemti ES tiesību akti, kas saskaņo tehniskos noteikumus. Tādējādi vienotais tirgus tiek nodrošināts ar noteikumiem un direktīvām, kas samazina šķēršļus noteiktās jomās un ko dalībvalstis ievieš valsts līmenī.
Attiecībā uz būvniecības iekārtām tās regulē vairāki Eiropas noteikumi un direktīvas, kas nosaka galvenās prasības to tirdzniecībai ES robežās saistībā ar to īpašībām drošības, vides aizsardzības, darba ņēmēju aizsardzības u. c. jomās.
Galvenais tiesību akts būvniecības iekārtu nozarē ir Direktīva par mašīnām 2006/42/EK. Daudzi normatīvie akti attiecas uz un regulē citas mašīnu īpašības, piemēram, Direktīva par ārējo troksni, Direktīva par dzinēju izplūdes gāzu emisijām.
Aptuveni puse no preču tirdzniecības ES tiek regulēta ar saskaņotiem tiesību aktiem, bet otra puse attiecas uz „nesaskaņoto” nozari, kas tiek regulēta ar valstu tehniskajiem noteikumiem vai netiek regulēta vispār.
2008. gadā Eiropas institūcijas pieņēma tā saukto jauno tiesisko regulējumu (NLF), kura mērķis ir horizontāli regulēt dažus vienotā preču tirgus galvenos aspektus, piemēram
uzlabot tirgus uzraudzības noteikumus
uzlabot produktu atbilstības novērtēšanas kvalitāti, ieviešot skaidrākus noteikumus par prasībām attiecībā uz atbilstības novērtēšanas iestāžu paziņošanu
CE marķējuma nozīmes skaidrojums;
kopējas tiesiskās bāzes izveide rūpniecības precēm, izmantojot pasākumu kopumu, kas tiks izmantots turpmākajos tiesību aktos.
Lai gan daži no NLF mērķiem ir sasniegti, tas, protams, neattiecas uz tirgus uzraudzību, kuras nepilnības rada nopietnas problēmas būvniecības iekārtu ražotājiem.
„Jaunā pieeja”, uz kuras balstās NLF, ir inovatīvs tehniskais saskaņošanas veids. Tā ievieš, cita starpā, skaidru atbildības sadalījumu starp ES likumdevēju un Eiropas standartizācijas organizācijām CEN, CENELEC un ETSI tiesiskajā bāzē, kas ļauj brīvi pārvietot preces.
Eiropas Savienības noteikumi un direktīvas par produktiem nosaka „pamata prasības”, piemēram, veselības un drošības aizsardzību, kurām precēm jāatbilst, lai tās varētu laist tirgū.
Eiropas standartizācijas organizācijām ir uzdevums izstrādāt atbilstošas tehniskās specifikācijas, kas atbilst noteikumu un direktīvu pamata prasībām, kuru ievērošana nodrošina atbilstību pamata prasībām. Šādas specifikācijas sauc par „saskaņotajiem standartiem”.
CEN (Eiropas Standartizācijas komiteja) un ISO (Starptautiskā Standartizācijas organizācija) standarti ir tehniskie dokumenti, kas paredzēti izmantošanai kā noteikumi, vadlīnijas vai definīcijas. Pateicoties standartiem, ražotāji var iegūt tiešu piekļuvi tirgiem.
Standartizācija jāapvieno visas ieinteresētās puses, piemēram, ražotājus, lietotājus un regulatīvās iestādes, kas saistītas ar konkrētu materiālu, produktu, procesu vai pakalpojumu. Visām pusēm jāgūst labums no standartizācijas, palielinot produktu drošību un kvalitāti, kā arī samazinot darbības izmaksas un cenas.
Saskaņotajiem standartiem jāatbalsta konkurētspējīga Eiropas rūpniecība un jāpaliek aktuāliem uzņēmumiem, kas darbojas Eiropas Savienības vienotajā tirgū.
Dokuments tiek izmantots diskusijās par Eiropas Komisijas (EK) gaidāmo rūpniecības stratēģiju. Tas atgādina par vienotā tirgus darbības nozīmi, ko atbalsta labi izstrādāta sistēma saskaņotu standartu izstrādei, novērtēšanai un izmantošanai.
Viena no galvenajām priekšrocībām ir tā, ka uzņēmumi, kas izmanto saskaņotus standartus, uz kuriem ir publicētas atsauces ES Oficiālajā Vēstnesī, var izmantot prezumpciju par atbilstību ES noteikumiem.
