Termini „standarts”, „valsts standarts”, „Eiropas standarts”, „saskaņots standarts” un „starptautisks standarts” ir konkrēti definēti Regulas (ES) Nr. 1025/2012 2. pantā.
Standarti ir tehniskas specifikācijas, tādēļ tie ir noderīgi un efektīvi, lai veicinātu un izplatītu progresīvu tehnisko praksi un tehniskos risinājumus.
Standarti paši par sevi ir brīvprātīgi piemērojami.
Saskaņotie standarti ir Eiropas standarti, kas pieņemti, pamatojoties uz Komisijas pieprasījumu piemērot saskaņotus Savienības tiesību aktus.
Ja atsauces uz saskaņotajiem standartiem ir publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OJEU), tās nodrošina prezumpciju par atbilstību pamatprasībām vai citām likumīgajām prasībām, uz kurām tās attiecas.
Ja vienotie standarti skaidri nenorāda pamatprasības, kas jāaptver, šādi standarti var kļūt mazāk noderīgi ražotājiem un tirgus uzraudzības iestādēm, jo pastāv mazāka tiesiskā noteiktība attiecībā uz reālo „atbilstības prezumpcijas jomu”. Neprecīza vai nepareiza pamatprasību, kas jāaptver, norāde dažos gadījumos var izraisīt arī formālus iebildumus pret saskaņotajiem standartiem. Ja saskaņotais standarts aptver tikai daļu no pamatprasībām, kuras ražotāji ir noteikuši kā būtiskas, vai tikai dažus to aspektus, tiem papildus jāizmanto citas atbilstošas tehniskās specifikācijas vai jāizstrādā risinājumi saskaņā ar vispārējām inženierzinātniskām vai zinātniskām zināšanām, kas izklāstītas inženierzinātniskajā un zinātniskajā literatūrā, lai atbilstu attiecīgā tiesību akta pamatprasībām. Tāpat, ja ražotāji nolemj nepiemērot visus saskaņotajā standartā iekļautos noteikumus, kas parasti nodrošina atbilstības prezumpciju, tiem, pamatojoties uz savu riska novērtējumu, tehniskajā dokumentācijā jānorāda, kā tiek panākta atbilstība, vai arī ka attiecīgās pamatprasības nav attiecināmas uz produktu.
Dažreiz vienotajos standartos var būt kļūdas vai dažādi iespējamie skaidrojumi. Ja ražotāji atklāj šādu kļūdu vai neskaidrību, viņiem vispirms jāsazinās ar valsts standartizācijas iestādi, lai saņemtu skaidrojumu.
