Rotaļlietas definīcija, kas sniegta Direktīvas 2009/48/EK 2. panta 1. punkta pirmā apakšpunkta pirmajā daļā, ir pietiekami skaidra, lai vairumā gadījumu varētu noteikt, vai produkts ir klasificējams kā rotaļlieta vai nē. Tomēr ir daži robežgadījumi, kuru klasificēšana ir sarežģīta.
Galvenā grūtība saistībā ar šo definīciju ir jēdzieni „izmantošana spēļu nolūkos” vai „spēļu vērtība”. Ja bērnam praktiski viss ir saistīts ar spēlēm, tas nav pietiekams iemesls, lai kādu priekšmetu varētu definēt kā rotaļlietu.
Bērnam praktiski visas paredzētās rotaļlietas ir rotaļlietu vērtība, bet ne katrs priekšmets ietilpst šajā kategorijā. Lai priekšmets tiktu uzskatīts par rotaļlietu direktīvas izpratnē, ražotāja paziņojums par produkta rotaļlietu vērtību ir galvenais kritērijs, un tas ir skaidri izteikts.
Lai priekšmets tiktu uzskatīts par rotaļlietu direktīvas izpratnē, tā vērtībai jābūt ražotāja apzinātas ieceres rezultātam.
Ražotāja paziņojums par produkta paredzēto lietojumu ir kritērijs, kas jāņem vērā. Tomēr saprātīgi paredzamais lietojums ir jāuzskata par prioritāru salīdzinājumā ar ražotāja paziņojumu par produkta paredzēto lietojumu. Ja ražotājs paziņo, ka produkti nav rotaļlietas, tam jāspēj pamatot šo apgalvojumu.
Uzraudzības iestādēm jāņem vērā konkrētais mērķis, ko produktam piešķir importētājs vai ražotājs, produkta pārdošanas vieta, reklāmas mērķauditorija, marķējums (tostarp CE marķējums), kas skaidri norāda, ka produkts ir paredzēts lietošanai pieaugušajiem.
Produktu klasifikācija kā rotaļlietas vai nē jāveic katrā konkrētajā gadījumā, ņemot vērā attiecīgo tiesību aktu piemērošanu.