CE marķējums netiek uzlikts pārtikas produktiem. Importa kontrole Kopienas robežās attiecas uz visiem lopbarības un pārtikas produktiem, un tiek veikti pasākumi, lai uzlabotu koordināciju starp inspekcijas posteņiem.
Patērētājiem jābūt pārliecinātiem, ka šie pasākumi patiesi uzlabo pārtikas produktu drošības standartus. Komisija kopā ar Eiropas Pārtikas drošības iestādi veicina dialogu ar patērētājiem.
Patērētājiem ir tiesības saņemt noderīgu un skaidri izklāstītu informāciju par pārtikas produktu kvalitāti un to sastāvdaļām, lai varētu izdarīt apzinātu izvēli.
Kopiena ir pasaulē lielākā pārtikas produktu importētāja/eksportētāja. Kopienas aktīvā loma starptautiskajās organizācijās ir svarīgs elements, lai izskaidrotu Eiropas sasniegumus pārtikas produktu drošības jomā.
Eiropas Savienības pārtikas politika balstās uz augstiem pārtikas produktu drošības standartiem, kas kalpo patērētāju veselības aizsardzībai un stiprināšanai. Pārtikas ražošana un patēriņš ir būtisks jebkuras sabiedrības elements, kam ir ekonomiskas, sociālas un daudzos gadījumos arī ekoloģiskas sekas. Lai gan veselības aizsardzība vienmēr ir jāuzskata par prioritāti, šie jautājumi ir jāņem vērā arī, izstrādājot pārtikas politiku. Turklāt vides stāvoklis un kvalitāte, jo īpaši ekosistēmas, var ietekmēt dažādus pārtikas ķēdes posmus.
Lauksaimniecības un pārtikas nozare ir ļoti nozīmīga Eiropas ekonomikai kopumā. Pārtikas produktu un dzērienu ražošana ir vadošā rūpniecības nozare ES.
Patērētājiem jāpiedāvā plašs drošu un augstas kvalitātes produktu klāsts no visām dalībvalstīm. Šajā jomā galvenā loma ir iekšējam tirgum. Pārtikas ražošanas ķēde kļūst arvien sarežģītāka. Katram ķēdes posmam jābūt tikpat stabilam kā pārējiem, ja ir nepieciešams aizsargāt patērētāju veselību. Šis princips ir jāpiemēro neatkarīgi no tā, vai pārtikas produkti ir ražoti Eiropas Kopienā vai importēti, un tas nenozīmē, ka ES ir jāuzņemas izņēmuma atbildība par visiem pārtikas produktu drošības aspektiem. Tomēr ir nepieciešams, lai visi pārtikas produktu drošības aspekti tiktu izskatīti Kopienas līmenī.
Atbildība par tiesību aktu piemērošanu visā jomā joprojām ir galvenokārt valstu, reģionālā un vietējā atbildība. Tomēr iekšējais tirgus nozīmē, ka tā nav tikai valstu atbildība: katrai dalībvalstij ir pienākumi ne tikai pret saviem pilsoņiem, bet arī pret visiem ES un trešo valstu pilsoņiem attiecībā uz pārtikas produktiem, kas ražoti to teritorijā.
Jāuzsver, ka Eiropas pārtikas ķēde ir viena no drošākajām pasaulē un ka esošā sistēma kopumā ir darbojusies labi. Pārtikas drošības pasākumi ir bijuši daļa no Eiropas tiesību aktu kopuma kopš Kopienas pirmsākumiem. Vēsturiski šie pasākumi galvenokārt tika izstrādāti nozaru līmenī. Tomēr valstu ekonomiku pieaugošā integrācija vienotajā tirgū, lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības attīstība, kā arī jauni pārstrādes un izplatīšanas modeļi prasa jaunu pieeju.
Kopienas un dalībvalstu pārtikas nekaitīguma sistēmas ir piedzīvojušas bezprecedenta spiedienu nesenajās ārkārtas situācijās saistībā ar lopbarību un pārtiku. Šīs ārkārtas situācijas atklāja trūkumus, kas prasa atbildīgo iestāžu (Komisijas, dalībvalstu un Parlamenta) rīcību, lai pastiprinātu, uzlabotu un turpinātu attīstīt esošās sistēmas.
Pārtikas nekaitīgums jāorganizē saskaņotākā un integrētā veidā. Tas ļaus novērst esošās nepilnības un vienlaikus izveidot patiesi pasaulē vadošu pārtikas nekaitīguma struktūru, kas var nodrošināt augstu sabiedrības un patērētāju veselības aizsardzības līmeni saskaņā ar ES Līguma prasībām. Tomēr visaptverošākā sistēma nevar darboties bez pilnīgas visu iesaistīto pušu sadarbības.
Vadības princips ir tāds, ka pārtikas nekaitīguma politika jābalsta uz vispusīgu kompleksu pieeju. Tas nozīmē visu pārtikas ķēdi [1] („no lauka līdz galdam”); visos pārtikas sektoros; starp dalībvalstīm; uz ES ārējās robežas un ES iekšienē; starptautiskos un ES lēmumu pieņemšanas forumos, kā arī visos politikas izstrādes cikla posmos.
Veiksmīga pārtikas politika prasa lopbarības, pārtikas produktu un to sastāvdaļu izsekojamību. Ir jāievieš atbilstošas procedūras, lai atvieglotu šādu izsekojamību. Tās ietver pārtikas ražotāju pienākumu nodrošināt atbilstošas procedūras produktu izņemšanai no tirgus, ja rodas risks patērētāju veselībai.
Ir jāveic izejvielu un sastāvdaļu piegādātāju uzskaite, lai noteiktu problēmu avotus.
Šāda visaptveroša kompleksa pieeja nodrošina konsekventāku, efektīvāku un dinamiskāku pārtikas produktu politiku. Tai ir jānovērš trūkumi, kas izriet no esošās stingrās nozares pieejas, kas ierobežo tās spēju ātri un elastīgi risināt risku cilvēku veselībai. Politika ir pastāvīgi jāpārskata un, ja nepieciešams, jāpielāgo, lai reaģētu uz trūkumiem, risinātu radušos riskus un atzītu jaunus sasniegumus ražošanas ķēdē. Tajā pašā laikā šīs pieejas izstrādei jābūt pārredzamai, iesaistot visas ieinteresētās puses un ļaujot tām efektīvi piedalīties jaunajos attīstības procesos. Pārredzamības līmenis, kas jau sasniegts, publiskojot zinātniskos atzinumus un inspekciju ziņojumus, jāpaplašina uz citām jomām.
Riska analīzei jākļūst par pamatu, uz kura balstās pārtikas nekaitīguma politika. Kopiena ir pienākuma balstīt savu pārtikas politiku uz trīs riska analīzes komponentiem: riska novērtēšanu, riska pārvaldību un informēšanu par riskiem.
Lēmumu pieņemšanas procesā var ņemt vērā citus likumīgus faktorus, kas ir nozīmīgi, lai veicinātu godīgu praksi pārtikas produktu tirdzniecībā. Šādu likumīgu faktoru apjoma noteikšana pašlaik tiek izskatīta starptautiskā līmenī, jo īpaši Codex Alimentarius. Piemēri šādiem citiem likumīgiem faktoriem ir vides apsvērumi, dzīvnieku labturība, ilgtspējīga lauksaimniecība, patērētāju gaidas attiecībā uz produktu kvalitāti, uzticama informācija un produktu galveno īpašību noteikšana, kā arī to ražošanas procesi un metodes.
Informācijas vākšana un analīze ir svarīgi pārtikas nekaitīguma politikas elementi un ir īpaši svarīgi, lai identificētu potenciālos produktu draudus.
Problēmu identificēšanas metodes un rādītāji ir daudzveidīgi. Tie var ietvert datus, kas iegūti, veicot kontroli barības un pārtikas ķēdē, slimību uzraudzības tīklā, epidemioloģiskos pētījumos un laboratorijas analīzēs. Pareiza datu analīze atvieglos zināmo pārtikas apdraudējumu attīstības izpēti un jaunu apdraudējumu identificēšanu; tādējādi būs iespējams labāk noteikt un vajadzības gadījumā pielāgot pārtikas nekaitīguma politiku. Dalībvalstu loma informācijas vākšanā ir izšķiroša, un tā ir skaidri jānosaka.
Komisija vāc lielu apjomu informācijas par jautājumiem, kas saistīti ar pārtikas nekaitīgumu. Galvenie informācijas avoti ir sabiedrības veselības uzraudzības tīkli.
uzraudzība un kontrole (jo īpaši infekcijas slimību ziņošanas sistēmas saskaņā ar Lēmumu 2119/98), zoonožu un atlieku uzraudzības plāni, ātrās brīdināšanas sistēmas, informācijas sistēmas lauksaimniecības nozarē, vides radioaktivitātes uzraudzība un pētniecības darbības, kā arī saistītie pētniecības tīkli. Tomēr esošās sistēmas ir izstrādātas neatkarīgi viena no otras, tāpēc dažādie informācijas avoti ne vienmēr tiek koordinēti. Turklāt liela daļa pieejamās informācijas netiek izmantota pilnībā. Datu vākšanas un analīzes sistēmu integrācija ir divi pamatprincipi šajā jomā, lai gūtu maksimālu labumu no esošajām datu vākšanas sistēmām. Kopienai ir nepieciešama visaptveroša un efektīva pārtikas nekaitīguma uzraudzības un kontroles sistēma, kas apvienotu visus iepriekš minētos informācijas avotus. Komisijas Apvienotā pētniecības centra pieredze var sniegt noderīgu atbalstu šajā jautājumā.
Pirmā uzdevums ir pastāvīga un ikdienas informācijas pārvaldība, lai nodrošinātu reaļlaika reaģēšanu uz potenciālajiem draudiem.
Otrkārt, šāda sistēma ļautu Komisijai spēlēt aktīvāku un tālredzīgāku lomu. Tai jābūt vērstai uz potenciālo apdraudējumu agrīnu atklāšanu, lai novērstu krīzes, nevis reaģētu uz tām. Tas veicinātu arī ilgtermiņa politikas plānošanu un prioritāšu noteikšanu.
Brīdinājuma sistēmas
Kopumā ātrās brīdināšanas sistēma labi darbojas attiecībā uz pārtikas produktiem, kas paredzēti galapatērētājam. Dažādās jomās pastāv dažādi citi brīdināšanas sistēmu veidi, piemēram, attiecībā uz cilvēku un dzīvnieku infekcijas slimībām, dzīvnieku izcelsmes produktiem, kas aizturēti pie ES ārējām robežām, dzīvu dzīvnieku pārvietošanu un ECURIE sistēmu radioloģiskas avārijas gadījumā. Tomēr arī šajā gadījumā informācijas kompleksa izmantošana ir apgrūtināta, jo šo sistēmu mērķi un apjoms atšķiras.
Ir jāizveido visaptverošs un saskaņots tiesiskais pamats, ar ko paplašina pašreizējās ātrās brīdināšanas sistēmas darbības jomu, attiecinot to uz visiem pārtikas produktiem un dzīvnieku barību. Tai jāpaplašina uzņēmēju pienākumi ziņot par ārkārtas situācijām, kas saistītas ar pārtikas nekaitīgumu, un jānodrošina atbilstoša informācija patērētājiem un tirdzniecības organizācijām. Turklāt ir jāizveido atbilstoša saikne ar citām operatīvās informācijas sistēmām. Šī sistēma jāattiecina arī uz trešām valstīm attiecībā uz ienākošo un izejošo informāciju.
